Mākslīgā kūdra radās Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gadsimta 60. gados. Tas ir mākslīgais zāliens, kas izgatavots no ne-dzīvas plastmasas ķīmiskās šķiedras produktiem, izmantojot mākslīgas metodes. Atšķirībā no dabiskajiem zālieniem, tai nav nepieciešams patērēt mēslojumu, ūdeni un citus augšanai nepieciešamos resursus. Tas var apmierināt augstas-intensitātes vingrinājumu vajadzības 24 stundas diennaktī, un tam ir vienkārša apkope, ātra drenāža un lielisks zemes līdzenums. Mākslīgais zāliens ir plaši izmantots hokeja, beisbola, regbija, futbola, tenisa, golfa un citu sporta veidu publiskās prakses laukumos vai kā zemes segums, lai izdaiļotu iekštelpu vidi.
Mākslīgā zāliena pirmo reizi valstī tika ieviesta 80. gadu beigās, un tā tika plaši reklamēta tikai 90. gadu vidū un beigās. Kopā ar plastmasas trasi tā ir kļuvusi par standarta skolas sporta vietu būvniecības režīmu, aizstājot lielu skaitu sporta vietu, kas sākotnēji bija apstādītas ar dabīgiem zālieniem. Lai gan mākslīgā zāliena pielietojuma klāsts zināmā mērā ir ierobežots tādu iemeslu dēļ kā sporta drošība, vietas raksturojums un sabiedrības informētība, attīstoties zinātnei un tehnoloģijai, mākslīgā zāliena ražošanas tehnoloģija ir nepārtraukti pilnveidota un uzlabota. Mūsdienās sestās-paaudzes mākslīgais zāliens, kas izgatavots no atvērtiem-neto vienšķiedras-šķiedras pavedieniem, ir tuvāks dabiskajam zālienam trieciena absorbcijas koeficienta, bumbas atsitiena ripināšanas un stūrēšanas vērtības ziņā, un tai pat ir priekšrocības dažu īpašību ziņā. Runājot par sporta drošību, jaunās paaudzes mākslīgās zāles šķiedrai ir uzlabots virsmas pārklājums un polimerizētas izejvielas, lai efektīvi samazinātu tādu sporta traumu rašanos kā ādas skrāpējumi un pēdu sastiepumi. Mākslīgā zāliena un dabīgā zāliena priekšrocības ir salīdzinoši pamanāmas, un trūkumi un nepilnības pastāv objektīvi. Izvēloties un lietojot, tie ir jāapsver vispusīgi atbilstoši faktiskajai situācijai.
Salīdzinot ar dabisko zālienu, mākslīgā zāliena sporta veiktspēja parasti ir daudz grūtāka, un ķīmiskās šķiedras berzes koeficients bieži ir mazāks nekā zāliena asmeņiem. Futbolā tas parāda, ka bumbas ātrums ir pārāk ātrs un atsitiena ātrums ir pārāk augsts. Tādējādi spēlētājam kļūst grūtāk kontrolēt bumbu.
Mākslīgā zāliena priekšrocības salīdzinājumā ar dabisko zālienu sporta īpašību ziņā ir tādas, ka laukuma vienmērība ir lieliska, līdzenums ir daudz labāks, un tas var pilnībā izvairīties no sliktiem lauka apstākļiem, ko izraisa tādi faktori kā klimats un apkope, tādējādi ietekmējot konkurenci.
Ietekme uz vidi Ietekme uz gaisa apstākļiem Dabiskos zālienus veido zaļie augi, kas var absorbēt oglekļa dioksīdu un izdalīt skābekli fizioloģiskā vielmaiņas procesā fotosintēzes procesā, kā arī absorbēt toksiskas gāzes, piemēram, sēra dioksīdu, fluorūdeņradi, amonjaku un hloru, lai attīrītu gaisu. Loma. Dabīgajiem zālieniem ir acīmredzama putekļu bloķējoša iedarbība. Izmērītie dati liecina, ka, pūšot trīs vai četru līmeņu vējiem, putekļu koncentrācija debesīs virs kailas zemes ir 13 reizes lielāka nekā debesīs virs zāliena. Pētījumi liecina, ka 25{6}}kvadrātmetru- zāliens var absorbēt visu cilvēka izelpoto oglekļa dioksīdu un pārvērst to par skābekli, lai apmierinātu cilvēka ķermenim nepieciešamo skābekli elpošanas procesā. Mākslīgā zāliena ir ne-dzīvs materiāls, kas izgatavots no polietilēna, polipropilēna un citiem polimēriem, kas nevar veikt zaļo augu metabolismu un tādējādi neregulē oglekļa un skābekļa līdzsvaru atmosfērā. Lai gan mākslīgais zāliens zināmā mērā var bloķēt putekļus, tam nav toksisku gāzu absorbcijas funkcijas, lai attīrītu atmosfēru. Turklāt zemo tehnoloģiju mākslīgās kūdras šķiedras bieži satur hlora piemaisījumu, kas sadalīsies un izdalīs hloru augstā temperatūrā un spēcīgā saules gaismā, kas kaitēs gaisa kvalitātei.
Ietekme uz klimatu Dabiskā zāliena kūdra ir smilšu un dūņu maisījums. Struktūrā ir pietiekami daudz poru, lai uzkrātu ūdeni apūdeņošanas un nokrišņu laikā, un tam ir nozīme ūdens saglabāšanā. Kad klimats ir karsts, zāliena zāle izmanto sakņu sistēmu, lai absorbētu dziļo ūdeni un caur transpirāciju atņem lielu daudzumu siltuma no apkārtējās vides, efektīvi samazinot zemes temperatūru un regulējot mikroklimatu noteiktā diapazonā. Mākslīgā zāliena gultnes struktūru veido gumija, betons vai asfalts, kas būtībā nespēj pildīt ūdens saglabāšanas lomu, tāpēc nevar samazināt virsmas temperatūru, kā arī tā siltumietilpība ir maza, kā rezultātā virsmas temperatūra ir ievērojami augstāka par gaisa temperatūru, īpaši slēgtos stadionos Šī problēma ir vēl nopietnāka. Vasaras pusdienlaikā uz mākslīgā zāliena laukuma var novērot, ka virsmas tuvumā esošajam gaisam ir acīmredzami sildīšanas traucējumi. Attiecīgie eksperimentālie dati liecina, ka augstas temperatūras apstākļos virs 30 grādiem dabiskā zāliena vidējā virsmas temperatūra ir par 2 grādiem līdz 3 grādiem zemāka nekā gaisa temperatūra, savukārt mākslīgo zālāju virsmas temperatūra ir par 6 grādiem līdz 11 grādiem augstāka nekā gaisa temperatūra. Zālāju virsmas temperatūras paaugstināšanās ir ievērojami augstāka nekā dabiskajiem zālieniem. Vasarā mākslīgā zāliena virsmas temperatūra ir ļoti augsta. Ja lietotājam šobrīd ir salīdzinoši spēcīga berze, saskares daļas āda tiks nopietni ievainota.
Kā galaprodukts dabiskā zāliena radītās nokaltušās zāles atliekas tiek pārvērstas organiskās vielās un atgrieztas augsnē kūdras gultnes nogulumos esošo mikroorganismu ietekmē. Galu galā paliek netoksisks un nekaitīgs smilšu un smilšu maisījums, ko var uzlabot, pievienojot tam organiskas vielas citiem nolūkiem.
Polietilēns, galvenā mākslīgā zāliena sastāvdaļa, ir bioloģiski nenoārdāms materiāls{0}. Pēc 8 līdz 10 gadu novecošanas un likvidēšanas veidojas vairākas tonnas augstas polimēru atkritumu. Ārvalstīs to parasti pārstrādā un degradē profesionāli uzņēmumi, lai realizētu resursu pārstrādi. Iekšzemē to var izmantot kā pamatu pildījumu ceļu administrācijas projektos. Ja vieta tiek mainīta uz citām vajadzībām, ir jānoņem asfalta vai betona pamatnes slānis.
